Uz darbu pamatojas dzīve un ar to tā ir iespējama. Tāpēc dzīve ir pielīdzināta darbam. Īstā dzīve cilvēkam ir darbā: darbu viņš dzīvo.
„Kāda jauka dzīvošana
Pie tās meitu māmulītes!
Meitas dzied kambarī,
Bites rožu dārziņā;
Meitas nesa miltu grozu,
Bites vaska rituliņu.”
Nebrīvais, piespiestais darbs apspiedēju labā darba darītāju kropļo. Šādu piespiedu darbu cilvēks dara bez prieka, bez mīlestības pret darbu. Priekus var pārdzīvot tikai brīvā kaut arī grūtā sava kolektīva darbā. Labs piemērs ir šāda tautasdziesma:
„Labāk brienu mātes dubļus,
Nekā eju kunga laiku:
Mātes dubļi sidraboti,
Kunga laipa nolādēta.”…
