-
Ieejas pārbaužu metodes materiāla kvalitātes noteikšanai
Nr. | Chapter | Page. |
1. | Materiālu makro un mikro struktūras analīze | 3 |
2. | Makrostruktūras analīzes metodes | 3 |
2.1. | Ārējā apskate | 3 |
2.2. | Griezuma virsmas pētīšana | 3 |
2.2.1. | Baumana nospieduma metode | 3 |
2.2.2. | Heines reaktīva metode | 4 |
3. | Mikrostruktūras analīze | 4 |
4. | Lūzumu apskate | 4 |
5. | Mehāniskās īpašības un to pārbaužu metodes | 4 |
5.1. | Stiepes pārbaude ( ISO 6892-1:2009 ) | 5 |
5.2. | Triecienstingrības noteikšanas metode (KV) | 7 |
6. | Cietības mērīšana | 8 |
6.1. | Birneļa metode (HB) (ISO 6507-1:2005) | 8 |
6.2. | Knūpa cietības tests jeb mikrocietības tests (HK) | 9 |
6.3. | Rokvela metode (HR) (ISO 6508-1:2005) | 9 |
6.4. | Vikersa metode (HV) (ISO 6507-1:2005) | 10 |
6.5. | Šļūdes pārbaude (ISO 204:2009 ) | 11 |
7. | Stiepļu un skārda tehnoloģiskās pārbaudes | 11 |
7.1. | Skārda izspiešanas pārbaude | 12 |
Literatūra | 13 | |
Pielikums | 14 |
7.Stiepļu un skārda tehnoloģiskās pārbaudes
Tehnoloģiskās pārbaudes veic, lai noteiktu materiāla derīgumu kādai tehnoloģiskai operācijai, apstrādes veidam.
Stieples izmanto dažādu izstrādājumu – spirālatsperu, ķēžu, trošu, sietu u.c. izgatavošanai, veicot savērpšanas, locīšanas, uztīšanas operācijas. Pārbaudes parasti veic auksti vilktām un karsti velmētām vai atkvēlinātām stieplēm.
Pirms tehnoloģiskajām pārbaudēm tiek veiktas mehāniskās pārbaudes stiepē. Stieplēm veic sekojošas tehnoloģisko īpašību pārbaudes: locīšanu un savērpšanu. Pārbaudē uz locīšanu, nosaka stiepļu spēju izturēt atkārtotus locījumus un atlocījumus. Pārbaudi veic uz speciālas locīšanas iekārtas, kur ievieto 100 -150 mm garu stiepli. Locīšanu veic ar vienmērīgu ātrumu, skaitot locījumus, cik stieple iztur nesalūstot (locījumu skaits – n). Pēdējais locījums, paraugam pārlūstot, netiek ieskaitīts.
Stieples savērpšanas pārbaudē nosaka tās spēju plastiski deformēties vērpē, kā arī struktūras viendabīgumu un varbūtējos virsmas defektus. Materiāla spēju plastiski deformēties raksturo savērpienu skaits, bet materiāla viendabīgumu un defektus parauga virsma un lūzuma izskats.
…
Par makrostruktūras analīzi sauc objekta struktūras pētīšanu ar neapbruņotu aci vai arī līdz 30 reižu lielā palielinājumā, lietojot vienkāršus tehniskus līdzekļus – lēcu, ķīmiskos reaktīvus u.c. Materiāla struktūru, kas noteikta šādā veidā sauc par makrostruktūru. Makrostruktūras analīze dod priekšstatu par visu objektu un ļauj secināt par iepriekšējās apstrādes tehnoloģiju (liešana, kalšana, metināšana u.c.), materiāla kvalitāti un detaļu ekspluatācijas apstākļiem. Ar makrostruktūras analīzes palīdzību var noteikt sekojošas svarīgākās materiāla uzbūves īpatnības: 1. Struktūru, kas veidojas liešanas procesā materiālam kristalizējoties (dendrītveida vai graudaina) vai spiedienapstrādē, materiālu plastiski deformējot; 2. Ķīmiskā sastāva neviendabīgumu – likvāciju, kas veidojas šķidram sakausējumam kristalizējoties; 3. Makrodefektus, kas saistīti ar materiāla blīvumu nevienmērīgumu, gāzes tukšums, sārņu ieslēgumus, plaisas, porainību u.c. 4. Termiskās un ķīmiski termiskās iespaida zonas, to izmērus; 5. Izstrādājuma lūzuma veidus, to veidošanās cēloņus.