Iepazīstoties ar materiāliem, var secināt, ka kultūrpolitika nav apskatāma nošķirti no tautas un valsts attīstības, no ekonomikas, izglītības, drošības vai citiem, tikpat būtiskiem, aspektiem. Kultūra ir tautas garīgais virzītājspēks un politika šajā gadījumā ir organizatoriskā daļa, kas rada nosacījumus kultūras attīstības virzienam. Ir skaidrs, ka kultūra katrā sabiedriskajā iekārtā attīstās atšķirīgi. Tā cieši saistīta ar valsts un sabiedrības iekārtu, mentalitāti, reliģiju, vēsturi, stereotipiem, valsts un indivīdu ekonomisko situāciju un bezgala daudziem citiem faktoriem. Ir lietas, kas būtiski atšķiras ne tikai starp tālākām valstīm vai reģioniem (piemēram, Austrumu, Rietumu), bet pat tuvu blakus stāvošu valstu starpā ar līdzīgu pagātni un tradīcijām. Bet var saskatīt bezgala daudz kopīgu iezīmju, kuras var atrast ikvienas valsts vai sabiedriskas iekārtas kultūrā. Kultūrai nav robežu. Ģeniāls kultūras šedevrs var gūt atzinību jebkurā pasaules vietā. …
