Kad izaugam, allaž vēlamies pagriezt laiku atpakaļ un vēlreiz izdzīvot bērnības mirkļus. Kļūstot ar vien vecāki, mēs apjaušam, ka nevaram vairs rīkoties tā, kā to dara bērni. Mēs nedrīkstam slidināties no kalniņa ziemā, skraidīt uz nebēdu, muļķoties... Pieaugušie ir tik ierobežoti. Viņiem jādzīvo pēc noteiktām uzvedības normām. Un, ja kāds izdarīs kaut ko tādu, kas ir atļauts tikai bērnam, uzskatīs, ka viņam ir nervu pārslodze. Lai tas nenotiktu, pieaugušie aizmirst bērnību un kļūst, kā viņi paši apgalvo, nopietni. Viss tas, ko dara bērni, viņiem šķiet muļķīgs un nevajadzīgs. Pieaugušie bieži apgalvo, ka vēlētos atgriezties jaunībā. Bet ko tas līdzētu? Viņi jau ir aizmirsuši, kā tas ir būt bērnam.
Tieši to vēlas pateikt Antuāns de Sent-Ekziperī savā romānā „Mazais princis”. Viņš ikvienam atgādina, ko nozīmē būt bērnam.…
