Vējš, pamanīdams mani pie saviem sāniem, viegli sāk plivināt manus matus - sapin bizi un izjauc, sapin bizi un izjauc. Es jūtu, kā tas kņudina manus pēdu pirkstus un vēderu. Man tik ļoti kut, ka pār lūpām izlaužas skanīgi smiekli. Es turpinu šūpoties arvien augstāk, arvien augstāk, un mana dvēsele sajūsmā smejas man līdzi. Tagad es saprotu koku smieklus pat vēl labāk, jo mēs smejamies kopā. Un nu jau es esmu uzšūpojusies tik augstu, ka šķietami peldu debesu jūrā, kas nekad neizlīst. Un vējš manus sānus vēl joprojām kņudina, un tas nepārprotami ir manas dzīves visaizraujošākais lidojums. Lidojums, kas ilgst mūžību, lidojums, kuru es varu pārtraukt, kad vien vēlos, lidojums, kas manām ilūzijām liek kļūt reālākām kā jebkad.’’…
