Ingolds strādā ar divām svērām kā ar acīmredzamām problemātiskām svērām no skaidrojuma un nošķīruma viedokļa. Daba viņam pārtop par sugu evolūciju, bet kultūra par kultūras vēsturi. Attiecībā uz
evolūcijas un bioloģizācijas, varbūt pat labāk varētu teikt evolucionizācijas, kritiku autors izvērš savu pozīciju skaidri: pastāv pieņēmums, ka cilvēka dabai pamatā ir gēni. Gribētos gan autoram iebilst vai tik tieša un brutāla evolūcijas mācību grāmatas cienīga priekšstata citēšana ir vietā. Jo runājot par fizisko antropoloģiju nākas saskarties ar to, ka šāds priekšstats ir shematizēšanas veids ne jau pats saturs. Līdzīgi var nepiekrist viņa uzskatam par kultūras attīstību. Šķiet, ka autors cīnās ar salmu vīru, bet nav skaidrs kāpēc? Viņa piedāvātajā skatījuma veidā balstīt visu uz attiecībām un mainīgumu, jau saglabājas zināmā mērā maza apsēstība ar evolūcijas ideju, ko viņš pats ir mēģinājis un centies (?) kritizēt attiecībā uz bioloģijas evolucionārisma priekšstatiem. Autora atteikšanās no universalitātēm, rada viņam pašam problēmas, jo brīžiem rodas priekšstats, ka daba un kultūra saplūst vienā nenošķiramā jūklī, kur nekādas konvencijas nepalīdzēs nošķirt.
…
