Tā bija vēla vakara stunda tumšā un drūmā novembra sestdienā. Vietām manā Rīgas rajona pievārtē varēja manīt vientuļas gaismas logos1 visblīvāk apdzīvotākajās ieliņās. Gaisā virmoja pa dienu kritušo lietus lāšu smarža2, bet zem kājām čabēja vēl nenovāktās kļavu lapas3, kas nemierīgajos rudens laika apstākļos bija sajaukušās neviendabīgā masā ar dubļiem. Zem biezajām dūnu vējjakām pirmo salnu aukstums4 lauzās cilvēku trīcošajās miesās. Pasaules smagums mani bija sācis nospiest kā vēl nekad iepriekš manā salīdzinoši neilgajā mūžā.…
