Pēdējos gados pētnieki pievērsās tadam jautājumam kā modalitāte muzikālajos aktivitātēs. Tas ietver mūzikas veidi, kas nav saistītas vai ļoti vāji saistītas ar mūziku, bet kurus tomēr pieskaita pie tā, ko mēs parasti saucam par mūziku. Ķermeņa kustības (kā darbības process) rituāli, dejošana, ekspresīvi žesti, aplausi, darbs, kas paredz atrašanos uz kājām bija saistīti ar mūziku no paša sākuma. Bieži mūzikai tiek pievienota valoda. Šī tradīcija aizsākās Āfrikas ciltīs.
Jēdziens mousike (ģrieku val.) ir rietumu mūzikas jēdziena priekštecis, kas vecos laikos nozīmēja ļoti sarežģītu fenomenu kompleksu ieskaitot dzeju (ritmiskus pantus), dziedāšanu, spēlēšanu uz dažādiem instrumentiem, un pat dejošanu; tikai vēlāk, Viduslaiku laikos, šis jēdziens kļuva mūsdienīgāks, tuvāks mūsdienām, vai labāk, mūsdienu Eiropas domāšanai.
Mūzikas rakstīšanas ietekmē uztveres procesus un estētisku domāšanu un spriedumu. Izziņas un intelektuālās cilvēka spējas tiek aktivētas ar speciālo muzikālo īpatnību struktūru palīdzību, tāpat kā dziesmu sajūta vai runāti vārdi, teksti, emocionālās spējas, fiziskās un psiholoģiskās jūtas.
Starp mūsdienu komponistiem un māksliniekiem, ieskaitot pop- un rokgrupas, folkloras grupas ir bieži sastopama tendence atzīt par labāko multimodālus mūzikas komunikācijas žanrus (kas ietver arī ķermeņa kustības un dejas, dažādu veidu darbības, teātri, filmas (kino), gaismas efektus utt.).
…
