Ievainota , izmisusi , sāpināta jaunā sieviete sabrūk. Nav vairs viņai sava sidraba šķidrauta, nav laimes. Draudzene viņu vairs neatpazīst un kā spēks no Dieviem viņai uz zemes nolaižas sarkanais, ugunīgais šķidrauts. Karga teica "Bet tev bij balts un sidrabausts. Šis ir tik sarkans it kā pilns ar liesmām." Tā Guna palika auksta , nelokāma un pilna ar uguns liesmām. Gatava atriebībai un sāpēm "Dod man viņu! Man ne pret vienu vairs nav jāatkāpjas, es savas liesmas atkal augsti kuru, es pati sevi atkal rokā turu!". Sienas uzcēlās pašas no sevis un Gunai nebija žēlastības. "Es eju tur kur vētra nāk un iet. Es eju pati sevī piepildīties". Lai arī ironija šeit ir nevietā, Aspazija lieliski saprata ar kādām emocijām viņa spēlējās un piešķir galvenajiem varoņiem. Normunds ieraudzījis nepieejamo, stalto, ugunīgo un bīstamo Gunu atkal bija viņai klāt kā pretēja pola magnēts. Tika pieminētas labās īpašības un labie mirkļi kopā "Tu biji devēja, es tikai ņēmējs". Taču tur , kur Gunai sākās pašizaugsme tur arī klāt bija Normunds ar savām jūtām, kas nonesa viņus kopā no ceļa. Guna bija uguns, kas bija gatavs postīt. …
