Pēc kāda laiciņa es uzdrošinājos Eduardam Veidenbaumam pajautāt: ‘’Esmu lasījis Jusu dzejoļus, ievēroju, ka rakstāt daudz par nāvi, kāpēc tā? Dzīvē liecieties ļoti jauks un jautrs.” Dzejnieks mazliet apdomājas un klusu man saka: ‘’Es savas skumjas aprakstu dzejā.” Es pieklājīgi atbildu: ‘’Dzīvē ir daudz lietu, kas rada prieku, galvenais ir neuztraukties par niekiem un nepalaist labos mirkļus garām!” Veidenbaums paskatās uz mani un čukst: ‘’Tev taisnība,” viņš mazliet skaļākā balss tonī paziņo, “nost reiz skumību metīšu tumšo, beigšu pēc nāves reiz ilgoties, iesākšu ticēt, ka mērķis ir dzīvei, gan tad nāks spēks, gan labāki ies.”…
