Cilvēku savstarpējās attiecības aizņem ievērojamu vietu sociālajā psiholoģijā. Cilvēki ir dažādi, neviens nav identisks otram, katrs ir ar savu būtību. Katrs cilvēks ir unikāls un apbrīnojams ar savām spējām un metodēm, ko viņš pielieto saskarsmē ar citiem, sava labuma gūšanai. Protams, citi nav attīstījuši tik stipri savas spējas komunicēt pozitīvi. Iespējams, iemesli tam var arī būt savādāki, piemēram, cilvēks nemaz nevēlas izveidot šīs pozitīvās attiecības, vai arī tas nemāk tādas izveidot, lai arī cik ļoti to vēlētos, jo šādam cilvēkam nav zināšanu kā tās izveidot, un kas tas īsti ir par procesu. Bērniem jau no mazotnes mēs palīdzam izveidot rakstura uzbūvi, mācām kas ir labi, un kas ir slikti. Mācām arī to kā komunicēt ar apkārtējiem. Cenšamies jau no bērnības „ieliet” nepieciešamos pamatus tālākajam mūžam. Bet, protams, ir ģimenes, cilvēki, kas šādas pašsaprotamas lietas neuzskata par vajadzīgām, tādēļ izaug paaudzes, kuras neprot izveidot saskanīgas attiecības. …
