„Kā svešs es atskatos uz savām sāpēm,
Un manas ilgas manis nepazīst.
Pēc kā tik karsti dzinos, - kas tas bij?
Vai bij maz vērts, kad neatceros vairs?”
Bet arī šajā brīdī Jāzepam ir vajadzīgs laiks, lai pats pieņemtu, ka naids pret brāļiem ir izzudis un tā vietā atkal ir mīla, jo mīlēt ir grūtāk kā nīst. Par naidu var atcerēties arī tad, ja par to netiek runāts katru dienu, bet mīlestība ir jārāda ikdienas. Lai neaizmirst un neizzūd.
Cilvēkam ir raksturīgi dzīvē izvēlēties vieglāko ceļu. Kādēļ lasīt grāmatu, ja var noskatīties filmu? Kādēļ aiztaisīt durvis, ja pēc tam vienalga jāiet ārā? Kādēļ mīlēt, ja var nīst? Cik ilgi pastāvēs cilvēks, tik ilgi pastāvēs vieglākais ceļš. Un vieglāk ir nīst, jo naids no sevis un no citiem neko neprasa. Tas vienkārši ir.
…
