Kaspars:
“Patlaban ienāca jauns cilvēks pilnīgā augumā, ar melnu, gandrīz mežīgu bārdu un matiem. Viņa sejs bij skaisti bāls, kluss un auksts kā balta mūra siena. Visa šā cilvēka izskats prasīja gandrīz bijāšanas un cienīšanas.”
“Kaspars, pēc sava ieraduma it kā tāļumā skatīdamies, brītiņu padomāja, tad ņēma krēsliņu un nosēdās pie mātes gultas.”
“Kaspars sēdēja auksts, kluss un mierīgs it kā marmors; nekāds nosarkums nejauca viņa vaiga skaistā bāluma, neviens vilciens viņa sejā nekustējās, un acīs nebij radzama nekāda sirds viļņošanās.”
Annuža:
„Ak tad šī ir tā skaistā Lapenieku Annuža! Vēl tagad salīdzina iznesīgs un cēlas meitas ar viņu.”
„Turpretī (Anniņas) biedrene (Annuža), kura stāvēja mūža otrā galā, izskatījās kā rāms, silts un mīlīgs pļaujas laika pavakares, kāds dažu reizi nolaižas pēc pārgājuša negaisa padebeša. Par viņas apģērbu jāsaka tas pats, kas par mazajās apģērbu tik vien, ka šis bija caurcarim biezāks un siltāks. Viņas augums bij stipri salīcis, un likās, ka tik vien spieķis, kuru tā stīvi un smagi cilāja, neļāva viņam pavisam salīkt."…
