-
1934.gada valsts apvērsums un tā sekas
Ulmaņlaikus, pirmkārt, es slavētu, jo 1934.gada 15.maija apvērsums notika ātri un bez asinsizliešanas. Otrkārt, es slavētu A.Kvieša formālu palikšanu savā amatā līdz viņa pilnvaru termiņam - K.Ulmanis pēc apvērsuma varēja ieņemt prezidenta amatu, bet gaidīja pilnvaru beigu laiku. Treškārt, es slavētu to, ka Ulmaņa režīms balstījās uz vadonības, tautas vienības un latviskas Latvijas ideju, jo tajā laikā latvieši dzīvoja Latvijā, nevis bija Krievijas impērijas vai Vācijas sastāvā. Ceturtkārt, slavēju jaunatnes aicināšanu līdzdarboties sabiedrības dzīvē caur skautu, gaidu un mazpulku organizācijām, jo šīs organizācijas jauniešus mācīja būt par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem un raisīja jaunatnē interesi par lauksaimniecību, darbu lauku sētā. Ulmaņlaikus, pirmkārt, es kritizētu, jo apvērsuma laikā sākās aresti un apcietinātie nokļuva Rīgas centrālcietumā, vēlāk – Liepājas koncentrācijas nometnē. Otrkārt, es kritizētu diktatūras ieviešanu, jo visa vara ir koncentrēta vienas personas vai personu grupas rokās. …
20.gadsimtā Latvijā bija politiķi, kam šķita, ka nepieciešams varu koncentrēt vienās rokās, jo pēc viņu domām, parlamentārā iekārta nespēja tikt galā ar problēmām valstī. 1934.gadā martā atkāpās Ādolfa Bļodnieka valdība, jauno valdību tika uzticēts sastādīt Zemnieku savienības līderim Kārlim Ulmanim, vienlaikus viņš ieņēma arī ārlietu ministra posteni. Arī citus valdošos amatus valdībā ieguva šīs partijas pārstāvji, K.Ulmanis un viņa domubiedri legālā ceļā bija ieguvuši būtiskus posteņus valdībā. Vienīgais traucēklis viņu mērķu sasniegšanai – iegūt absolūtu varu – bija Saeima, tādēļ tika noorganizēts apvērsums. Pēc 1934.gada apvērsuma Latvijas vēsturi ievadīja autoritārais režīms.
