-
1905.gada revolūcija Latvijā
1905. gada revolūcija bija visaptverošs galvenokārt savstarpēji nesaistītu mierīgu protesta akciju un vardarbīgu sacelšanos kopums Krievijas impērijā, kas bija vērsts pret pastāvošo carisko režīmu.1905. gada revolūcija skāra arī tolaik Krievijas impērijas sastāvā esošo Latviju. Latvijā revolucionārā darbība sākās pēc 13. janvāra, kad Daugavmalā karaspēks ar varu izklīdināja mierīgas protesta akcijas dalībniekus - tika nogalināti apmēram 70 cilvēku, bet ievainoti - vismaz 200.
Līdz pat 1860-tajiem gadiem latviešiem bija ļoti vāja nacionālās identitātes izpratne, jo dzimtbūšana ierobežoja zemnieku intelektuālās un sociālās ģeogrāfijas robežas. Lielie muižnieku īpašumi noveda pie zemes nepietiekamības augošajam iedzīvotāju skaitam, radot ievērojamu bezzemnieku šķiru, kas veidoja 60% no visiem iedzīvotājiem. Stingrās rusifikācijas politikas priekšā vācu garīdzniekiem un rakstniekiem radās pastiprināta interese par vietējo latviešu zemnieku valodu un kultūru. Vairāki izglītoti latvieši (Juris Alunāns, Krišjānis Barons, Atis Kronvalds, Rihards Tomsons un Krišjānis Valdemārs) radīja jaunlatviešu kustību, kuras mērķi bija veicināt latviešu izglītotību un ar publikācijām vērsties pret latviešu sociāli ekonomisko apspiestību. Svarīgs kustības centrs bija Tērbatas Universitāte (tagad Tartu Igaunijā), kur studēja daudzi latvieši.…
Sakarā ar demonstrantu apšaušanu Asiņainajā svētdienā Pēterburgā Latvijas sociāldemokrāti Pēterburgas strādnieku atbalstam 12. janvārī Rīgā izsludināja vispārēju politisko streiku. Katrā pilsētas rajonā nodibināja savu streika komiteju. 12. janvārī sākās ģenerālstreiks. 13. janvārī streiks vērsās plašumā. Janvāra politiskā streika dalībnieku skaits Rīgā sasniedza 80 tūkst. cilvēku. Kad 13. janvāra vakara pusē 40 tūkst, demonstrantu virzījās uz pilsētas centru, pie Daugavas dzelzs tilta tiem aizsprostoja ceļu kareivji no apakšvirsnieku bataljona un nemanot ielenca demonstrantu kolonas. Otrā karaspēka daļa stāvēja tālāk. Kareivji pēc priekšniecības pavēles bez jebkāda brīdinājuma sāka šaut uz demonstrantiem. Tika nogalināti apm. 40 un smagi ievainoti ap 200 cilvēku. Strādnieku apšaušana radīja ārkārtīgi lielu naidu pret cara patvaldību. Streiki Rīgā turpinājās 8 dienas. Pēc tam strādnieki uzsāka jaunus streikus. Streiki notika arī citās vietās.
