Šajā epizodē, kad Laimai beidzot rodas iespēja izglābties no viņas nelaimīgā likteņa, approcoties ar Strautiņu, Langarta pašpārliecinātais skats jaunajai meitenei atkal liek sajusties gluži kā lietai, kuras viedokli neviens neprasa, bet vien uzskata, ka tā ir laba fizisko vēlmju apmierināšanai un mājas darbu veikšanai. Galvenās varones raksturā ieraugām feministes iezīmes, kas sliecas atzīt, ka pat nave būtu labāka nekā šī sajūta, ka tavs gars un ķermenis nav pilnībā tavs, bet gan kāda vīrieša, kurš tevi iekāro, īpašums.
“Laima. Ņemiet tad, ko esat gribējuši! Ņem, dzīve, savu dāvanu, ko tu ar varu uzspied katrai radībai. Ar lāstiem, ar šaušalām un riebumu es viņu nosviedīšu tavā priekšā — šās tiesības man vēl ir palikušas! (Iešauj sev krūtis un nokrīt.)”
Lugas noslēgumā galvenā varone nogalina pati sevi, apliecinot sakāvi cīņā par vēlmi emancipēties. Laima norāda, ka dzīve, ko viņai bija dots dzīvot, nav baudāma, ja tu nepiederi pati sev.
…
