-
Prakse pirmsskolā
Autore pateicas un uzslavē bērnus par paveikto. Autore rosina domu apmaiņu, lai apkopotu šodienas veikumu, arī lai sekmētu bērnu
pašvērtējuma prasmes, vērtējot savus sasniegumus un neizdošanos.
Rotaļa ir vērtība bērnam un pieaugušajam. Bērnam tā ir prieks, vajadzība, bet pieaugušajam tas ir līdzeklis, kas bērnu netieši māca un kur bērns pats mācās (Dzintere, Stangaine, 2007, 278).
Pēc D.Dzinteres un I.Stangaines domam, lai rotaļātos, bērnam vajag mijiedarboties ar kādu priekšmetu vai citu cilvēku. Bērns iesaistās procesā, darbojas un sadarbojas ar otru cilvēku vai priekšmetu, reaģējot uz pārmaiņām. “Nav pareizas vai nepareizas bērna rotaļas. Bērni, kas rotaļājas, ir iesaistījušies procesā, kurā viss, ko viņi dara, ir pieņemas, un tas vairo šīs aktivitātes vērtību”, apgalvo D.Dzintere un I.Stangaine
(Dzintere, Stangaine, 2005, 15-16).
Gatavojot patstāvīgi salātus, bērniem veidojas iemaņas un prasmes kā gatavot vienkāršus ēdienus (dārzeņu salāti). Darbojoties grupās, bērniem tiek sekmētas saskarsmes un sadarbības prasmes.
Pēc I.Korčaka uzskatiem, bērnam jādod dzīves pieredze un ļoti dažāda, lai viņš varētu šo pieredzi izmantot, dzīvojot citu cilvēku sabiedrībā. Pateicoties pieredzei, bērnam veidojas zināšanas. Zināšanas kļūst par pamatu daudzveidīgas, nekonfliktējošas saskarsmes veidošanā starp bērnu un pieaugušo, starp bērnu un bērnu (Korčaks, 1986, ?)…
D.Dzintere uzskata, ka bērna audzināšana ir divējāds process, tā ir gan pedagoga aktīva iedarbība uz bērniem, gan pašu bērnu aktivitāte, viņu pašorganizācijas spējas, kas izpaužas viņu zināšanās, uzvedībā, jūtās un attiecības. Bērns dažādas darbības apgūst gan audzināšanas un mācīšanas rezultātā, gan patstāvīgi, atdarinot pieaugušos. Lai bērns apgūtu jaunu, sarežģītāku darbību, tam jāatbilst paša bērna vajadzībām un interesēm, tā jāiekļauj bērnam interesantā darbības veidā vai rotaļās, kas ir aktīva apkārtējo cilvēku dzīves atspoguļošanas forma. (Dzintere, 1984, 3/7). Par bērna attīstības un audzināšanas pamatu pirmsskolas vecumā jāuzskata rotaļspēles. V. Golubina apgalvo, ka rotaļā ir bērna galvenais darbības veids - viņš attīstās rotaļājoties un spēlējoties. Rotaļā atklājas bērna daba, pozitīvās un negatīvās īpašības, kas vērīgam pedagogam ļauj ieviest nepieciešamās korekcijas bērna audzināšanas procesā. S. Sīle un L. Volkova nonāk pie atziņas, ka rotaļa nav vienkārša darbība bērna ikdienā, tā iedarbojas uz bērnu daudzveidīgi, audzina.
PDF formāts. Pievienots 1 pielikums - otrais.
