Viņa teiktais par uzticēšanos liekas diezgan ironisks, ņemot vērā manu uzdevumu šī darba ietvaros. Viņš vēlas vērsties pret visiem tiem, kas nievā par kristietību, cenšoties norādīt uz tās paveikto un to, ka ne viss, kas ar to nācis, ir bijis slikts. Arhibīskaps Vanags vairākas reizes norāda uz cilvēkiem, kas ālējoties un demolējot. Viņš šos cilvēkus dēvē par nogremdēto laivu pasažieriem, kas ar mieru nojaukt visu pastāvošo bez skaidras domas par tālāko. Vanaga metafora, manuprāt, strādā diezgan akurāti – ja esi izkritis no laivas, darīsi visu, lai tajā atgrieztos atpakaļ, nav svarīgi, ka laiva apgāžas un izkrīt citi – ja ir kāda iespēja atkal tikt tajā, tā ir jāizmanto.…
