Pret ļauno, uzbrūkošo viņam ir savdabīgs vairogs – bezgalīga skaistuma mīlestība.
Tā sākas jau tad, kad klusais Rīgas zēns jūsmo par gleznām, spēlē klavieres, saliek vārdus dzejas rindās un tās parāda savam skolotājam Plūdonim. Skolā viņu saista vēsture un literatūra, universitātē nevis nejauši izraudzītā specialitāte – tieslietas, bet literatūra, tāpēc studijas tiek pārtrauktas.
Itin visur – katrā priekšmetā un cilvēkā Ādamsons saskata skaisto, priecīgo, arī dīvaino un to iekļauj krāsainās, rotaļīgās, smalki izslīpētās vārsmās, kas veido četras dzejoļu grāmatas: „Sudrabs ugunī” (1932), „Ģērboņi” (1937), „Sauls pulkstenis” (1941), „Sapņu pīpe” (1967).
Dzejnieks izvēlas spilgtus, spožus epitetus, bārsta vārdus veselām virtenēm, neparasti sastata.
Ādamsons daudz raksta par nāvi, par cilvēka iznīcību, taču arī tad viņa sejā nezūd skumjais smaids. Ādamsona domas par nāvi īstenībā ir domas par dzīvi, par tās pilnvērtību, par cilvēka misiju zemes virsū.…
