Vairums cilvēku, saskaroties ar apzīmējumu „Vieglā valoda”, ir izbrīnīti par šādas valodas pastāvēšanu. Nav zināms, kam tā vajadzīga un kas ir tās mērķa auditorija. Tas ir likumsakarīgi, jo, ja tikai nesen sāka runāt par dažādām minoritātēm un iecietīgas attieksmes veidošanas nepieciešamību pret tām, tad Vieglās valodas jautājums ir ļoti sarežģīts un sociāli daudzpusīgs. Neatkarīgi no minoritātes veida, nacionālās piederības, sociālā statusa un nodrošinātības līmeņa, tā var būt nepieciešama dažādiem cilvēkiem. Par to turpmāk tekstā tiks runāts.
Latvijas nacionālajā informatīvajā telpā gan drukāto, gan elektronisko mēdiju jomās pārsvarā dominē mediji ar sarežģītu, grūti saprotamu latviešu valodu. Pārblīvētas rakstu slejas avīzēs, cieši novietotas rakstu rindas ar sīkiem burtiem un pārmērīgi daudziem foto attēliem. Īpaši jāizceļ sadzīves jeb ikdienas preču lietošanas apraksti, jeb lietošanas noteikumi, ko var izlasīt ar īpaši šim nolūkam domātu lupu.1
…
