Izlasot Svētā Aurēlija Augustīna „Grēksūdzi”, mani pārņēma dažnedažādākās sajūtas. Šis darbs manī izraisīja gan sajūsmu, gan neskaidrību, pietam, diezgan lielu neskaidrību. Viņš savās lūgšanās nemitīgi apbrīno un slavē Dievu, viņš To uzskata par lielāko pasaules svētību. Svētais Augustīns nemitīgi uzdod Dievam jautājumus, reizēm pat tie izklausās diezgan bērnišķīgi, taču diezgan loģiski un tādi, uz kuriem atbildes vēlētos zināt, manuprāt, ikviens no mums.
Šo darbu izlasot, rodas sajūta, ka šis cilvēka tēls nepārtraukti jūtas grēkojis, kaut vai neko ļaunu nedarot. Šis tēls ir labs savā būtībā un vienkārši nevēlas tapt ļauns, kas atspoguļojas Augustīna vienpadsmitās grāmatas trešajā grēksūdzē: „Apgraizi manas lūpas no jebkādas iekšējas un ārējas apgānīšanas un meliem”. Tātad var saprast, ka liktenis jebkurā mirklī var „izspert” gaisā savu izvēli, un cilvēks negribot var izdarīt kļūdas. …
