Liriskais „es” ir svešā vidē, kas ir tik nomācoša, ka vēlāk arī jāiet projām; atklājas paradokss, ka mīla vienlaikus var būt tik cerīga, bet arī skarba.
Dzejolī „Ziņģes” liriskais „es” turpina vēstīt par mīlestības nozīmi, uzsverot cilvēka pieķeršanos kādam, lielo prieku, ko sagādā kopā būšana.
„bez tevis es ne cepts, ne vārīts,
mēs abi kopā – lustīgs parīts”
Esot blakus mīļotajam cilvēkam, rodas sajūta, ka dvēsele ir piepildīta – neko vairāk nevajag, savukārt, kad mīļotais cilvēks netiek redzēts – sirds paliek smaga un alkst pēc tikšanās. „Ziņģes” beigās liriskais „es” zaudē pieķeršanās jūtas, tādēļ kļūst iekšēji tukšs un sāk jaunu sapni par piepildījuma vīziju; cenšoties atkal neglābjami saslimt un likt rasties jaunai „mīlas ziņģei”. Dzejolis raisa manī pārdomas – vai cilvēks, kurš ir mīlējis būs spējīgs būt viens?
…
