F. Murāns visu dzīvi ar savu dzeju un citiem darbiem centies iemācīt citiem karsti mīlēt savu dzimteni un ģimeni, uzskatīdams, ka tās ir svētas lietas. Viņš aicina paļauties uz Dievu, jo bija ļoti ticīgs cilvēks, un ticēt Latvijas gaišākai nākotnei. Viņš saka : „Viss nav galā, - sāpēs varam spēkus smelt, kas tālēs izrakstīto tautu mājās vestu un atkal karogu pret brīves sauli celtu, lai tas uz ērgļu spārniem mūsu ilgas nestu”. Manuprāt, šis rakstnieks daudziem nav zināms, jo daudzi neuzskata, ka viņš būtu paveicis ko dižu; ir aizmirsts par šī cilvēka pūlēm modināt cilvēkos dievbijību un mīlestību. Var apbrīnot viņa centienus, pat svešumā esot, rakstīt savai dzimtenei, un tikai iedomāties, cik daudz viņš būtu varējis paveikt, ja būtu palicis vietā, kuru uzskatīja par pašu svarīgāko, Latvijā.…
