Sirreālisms ir viens no modernisma virzieniem, kas savu eksistenci joprojām turpina gan latviešu, gan pasaules literatūrā. Pēc Andrē Bretona (sirreālisma manifesta autora) sniegtās definīcijas sirreālisms ir :” tīrs psihes automātisms , ar kuru izsaka mutvārdos vai rakstiski, vai arī jebkurā citā veidā reālo domas darbību.”1 Tomēr tīrā veidā sirreālisms tāpat kā citi literatūras virzieni nepastāv, bet daudzos latviešu , īpaši pēckara , autoru darbos atrodam sirreālismam raksturīgas izteiksmes, stila un saturiskās iezīmes. Savā darebā es pievērsīšos vēlākā laika posma darbam- Imanta Ziedoņa epifānijām.
Pats I. Ziedonis priekšvārdā epifānijām dod īsu literārā žanra skaidrojumu:’’ epifānijas ir vēl literatūras vēsturē maz minēts žanrs, tie ir tikai mazi impulsi, mazi uzliesmojumi, kuru gaismā daži brīži dzīvē izgaismojas sevišķi spilgti.”2Un kā tādi tie ir radniecīgi sirreālisma diktētajam pamatprincipam par mākslas darbu kā zināmā mērā neatkarīgu no autora prāta un gribas. Lai arī epifānijas ir domu uzmetumi, tādi kā apziņas plūsmas gabaliņi, asociatīvo tēlu virkne, kurā reizēm grūti atrast loģisko sakarību, tomēr tās lasot, uztvērēja apziņā rodas viena galvenā varoņa tēls. …
