Gētes filozofiskā traģēdija “Fausts” (1d. – 1808, 2d-1831) ir viens no izcilākajiem darbiem pasaules literatūrā. Lugas sižetam Gēte izmantojis kādu 16. gadsimta leģendu par doktoru Faustu, kas, tiekdamies pēc zināšanām, pārdod savu dvēseli velnam (Mefistofelim) un beigās aiziet bojā.
Traģēdijas 1. daļā redzam nemiera un šaubu mocīto Faustu, par kuru Mefistofelis saka: “...viņš prasa zvaigznes visuskaistākās, visaugstos priekus, kādus zeme rada.” Ilgus gadus Fausts ar lielu centību nodevis studijām, tomēr nevar pateikt, no kā viss radies, kas ir visa pamats. Lai gūtu atbildi uz šiem jautājumiem un pilnībā iepazītu dzīvi, Fausts noslēdz līgumu ar Mefistofeli, kurš solās izpildīt jebkuru viņa vēlēšanos.
Par to Mefistofelis iegūst fausta dvēseli, ja fausts kādreiz jutīsies pilnīgi laimīgs un vēlēsies, kaut laimes mirklis nebeigtos. Pēc līguma noslēgšanas Mefistofelis cer Faustu padarīt laimīgu ar dažādām jutekliskām baudām un aizved uz slaveno Auerbaha pagrabu Leipcigā, kur dzīro studenti. Bet faustu dzērāju joki un izdarības nevilina. Pēc tam Mefistofelis Faustu raganu virtuvē liek pārvērst par skaistu jaunekli un palīdz viņam savaldzināt skaidro, dievbijīgo meiteni Margaretu (Grietiņu). Tomēr arī mīlestībā Fausts laimi nerod. Viņš tikai, Mefistofeļa vadīts, pazudina Margaretu; bojā aiziet arī viņas māte un brālis.
…
