Arhitektu ierosinātā cīņa par arhitektūras vadošajām pozīcijām plastisko mākslu meistariem
pavēra ceļu uz sintēzes izpratnes padziļināšanu. It īpaši svarīgi tas bija tēlniekiem, jo jau laiku
tiem nebija iespēju risināt dialogu ar arhitektūru. Monumentālās tēlniecības tradīciju atjaunotāji Francijas XX gs. Mākslā ir tēlnieki – pēcrodēniskās skolas pārstāvji – Aristids Maijols (1861-1944) un Emīls Antuāns Burdels (1861-1929).
Kā jau atzīmēts, M.Vlaminiks, P.Pikaso un arī citi viņu laikabiedri smēlās ierosinājumus Āfrikas tautu mākslā, turpretī Maijols un Burdels iedvesmu savai darbībai meklēja Eiropas kultūras klasiskajā dzimtenē – Grieķijā, kļūdami par neoklasicisma pārstāvjiem XX gs. mākslā. Taču viņu māksla tāpēc neliekas laikmeta meklējumiem antagoniska (pretēja). Viņu darbu saturs saistīts ar laikmetīgiem notikumiem un formu uztvere ir tik patiesa, veselīga un spēcīga, ka tie nelīdzinās akadēmiskā klasicisma sasniegumiem, bet liecina par novatorisku klasikas izpratni. Maijols XX gs. sākumā trauksmainajā atmosfērā ienesa harmonijas un miera noskaņu, uzticību augstam humānam ideālam. Burdels laikmeta nemiera izpausmei atrada heroiskas intonācijas. …
