Man rūp, ka, visticamāk, šie bērni ies savu vecāku pēdās – kā apburtajā lokā… Un pēc pāris gadiem mēs, iespējams, nosodīsim viņu bezatbildību un cietsirdību. Man rūp, ka nekas netiek darīts, lai izdzēstu skumjas bērnu acīs. Man rūp, ka šie bērni vēlas būt tik pat mīlēti kā visi citi, bet pretī viņiem nav neviena, kas sasildītu, samīļotu, nomierinātu…
Patiesību sakot, nav tādas lietas, cilvēka vai parādības, kas man nerūpētu…katrs liktenis, notikums un patiess smaids ir svarīgs.
Man rūp, ka mūsu valsts vīri reiz sajuks prātā no iegūtās varas un mantas, un pieņems muļķīgākos lēmumus Latvijas plašajā vēsturē…Ak, vai – tas jau notiek!
…
