-
Atziņas, kas nenoveco
Atziņas izsaka ne tikai labas lietas, bet arī sliktas. Vārdu sakot, ir atziņas, kuras labi izsaka cilvēka dabu, īpaši 21. gadsimta cilvēka dabu. Tā savtīgumu, aprobežotību. Piemēram, atziņa no Raiņa traģēdijas “Jāzeps un viņa brāļi” - „Kas sevi mīl un savu taisnību, tas visu pasauli sev dara šauru, no sevis atstumj nost, līdz paliek viens” vai arī lieliska atziņa no Rūdolfa Blaumaņa noveles “Raudupiete” - „Tu tuvojies bezdibenam, kas tevi aprīs, ja neatmetīsi nelabās domas!” Abas atziņas tieši atklāj, ka cilvēks, kuram ir sliktas domas un kurš mīl tikai sevi, tas kļūs pārāk aprobežots, viņa redzesloks būs ļoti šaurs. Turklāt, ja cilvēks darīs citiem sliktas lietas, tad vairāk cietīs viņš pats nevis citi, jo viņš aprīs sevī visu labo, kas viņam kādreiz bija. It seviški, tā bieži notiek ar mūsdienu cilvēkiem, jo dzīve ir kļuvusi skarbāka un materiālistiskāka. Tomēr, tas neattaisno cilvēku cietsirdību un savtīgumu, jo vienmēr ir jāpaliek humānam, neskatoties ne uz ko, jo tieši labsirdīgums, sirnsnīgums un izpalīdzība padara mūs par cilvēkiem. …
Laikā, kad pamestu un nodotu dzīvnieku problēma vairs nav reģionāla, proti, Latvijas galvaspilsētas bēda, bet tā skar visu Latviju, attiecībās „cilvēks – cilvēks” morāle un ētika ir svarīgākais aspekts - nevienu nedrīkst aizskart vai diskriminēt rases, dzimuma, seksuālās orientācijas vai citu morāli nebūtisku īpašību dēļ, svarīgākais ir cilvēka morālās un ētiskās vērtības. Savukārt attiecībās „dzīvnieks – cilvēks”, gluži pretēji, visbiežāk dominē materiālais aspekts: cūkas vērtību nosaka tās gaļas kvalitāte un daudzums, vistu vērtē pēc izdēto olu skaita, bet ūdeli – pēc kažoka piemērotības apģērba vai cita izstrādājuma izgatavošanai. Vienlaikus suņus cilvēki vērtē augstāk nekā, piemēram, vistas – to nosaka arhetipiskās emocijas par suni kā cilvēka četrkājaino draugu un pavadoni.
