-
Zigmuds Freids: sapņu analīze
Toties pēc Freida domām psihoanalīzei ir vairāk piemērots sapņa primārais tēls, latentais saturs, jo tā haosa slēpjas cilvēka galvenie impulsi un dziņas.
Freids uzskatīja, ka sapņus var iedalīt divās daļās.
1. Skaidrais, acīm redzamais saturs – satura manifestācija. Tas it tas, ko mēs atceramies pēc pamošanās, tas, ko pieminam, izstāstot kādam citam savu sapni. To var dēvēt par sapņa īstas nozīmes transkripciju (vai cenzēto versiju). Tam nav nekādas jēgas, un tas vienīgi ir veids, ka atšifrēt noslēptas aizliegtās velmes.
2. Latentais saturs, vai sapņa īsta nozīme. Tajā slēpjas neapzinātas velmes. Tās var daļēji izpausties arī “ārēja saturā”, bet šajā gadījumā tās paliktu neizprastas, un tām nebūtu konteksta. Kas nozīmē, ka tās ātrāk aizmirstos.
Sapņu saturu ietekmē ne tikai psihiskie un psiholoģiskie faktori, bet arī fizioloģiskie – organisma iekšējais stāvoklis, veselība (piem., sirdsdarbības traucējumi) un ārējie apstākļi (mums ir kārsti/ auksti).
…
Psihoanalīzes viens no pazīstamākajiem filozofijas virzieniem Eiropā XX gadsimtā, kas lielā mērā ietekmēja gan filozofija ir daudzas filozofijas skolas, gan arī visu garīgo kultūru – mākslu un literatūru, teātri, mūziku, politiskās un sociālās jomas. Cilvēka problēmas, viņa iekšējā pasaule vienmēr bija filozofu uzmanības centrā, līdz ar globālām attīstības problēmām. Tas atspoguļojās arī psihoanalīzes filozofijā, kas centās atrast izeju no strupceļa, kurā XX gadsimta sākumā atrodas filozofijas zinātne. Šo krīzi izraisīja divu koncepciju sadursme. Pirmā ir pozitīvisms, kas balstījās uz zinātnēm un dabas zinātnes; otrā – iracionālisms, kas pamatojās uz intuīcijas, jūtām, ticībām. Kamēr klasiskā filozofija fokusējās uz apziņas, psihoanalīzes filozofijā tika uzsvērta bezapziņas loma.