Kaut filmas sākumā otrā epizode ir pilna ar gaismām un ēnām, Kornijas seju slēpjot ēnā, tā parādot viņas vainas apziņu, kaunu par izdarīto, visu atlikušo filmu ir vērojama dienasgaisma, jo visa darbība nosisinās dabā, kur ar dabīgo apgaismojumu pietiek un ēnas lieliski veido koki.
Kā zināms Žans Liks Godārs bija viens no spēlfilmu un jaunā viļņa aizsācējiem pasaulē, tāpēc arī viņa filma ir izteikts modernisma autorkino darbs. Par to liecina gan ik pa laikam zūdošais filmas naratīvs, kuram kopumā ir salīdzinoši grūti izsekot, bet dziļāku jēgu var atrast tikpat kā katrā epizodē, gan skaidri redzama nepakļaušanās klasiskajiem filmu uzņemšanas principiem, gan filmas atvērtās beigas, gan tas, ka paši varoņi ir ļoti nekonkrēti orientēti, tiem ir doma par to, kas jāpaveic, bet šī ideja zūd, beigu beigās darbojoties juceklīgi un līdz atrisinājumam īsti tā arī nenonākot.
Kopumā var secināt, ka šī filma ir neparasts režisora subjektīvais skatījums uz lietām ar spēcīgi izmantotu simbolismu, kas skatītājam pašam ir jāuztver. Skatoties filmu var rasties neizpratne, apmulsums, tomēr iedziļinoties tā spēj radīt plašu piedzīvoto emociju gammu un likt skatītājam aizdomāties, kas ir tas ko režisors ir centies pateikt, izprast iepītās idejas, par mūsu civilizāciju, kas ir jāmaina un bija aktuālas ne tikai 1967. gadā, bet ir aktuālas arī mūsdienās.
…
