L. Lapsa un I. Saatčiane – „Šofera dēls Minhauzens”
Izlasot grāmatu, lielāka nepatika radās pret autoriem nekā Šleseru. Tajā ir ļoti daudz komentēšanas, visādu dzēlīgu piezīmju un minējumu. Ļoti var just, ka Lato nepatīk Šlesers, taču, manuprāt, man kā lasītājam būtu jāļauj pašam izvērtēt aprakstītā personība.
No pētnieciskās žurnālistikas viedokļa, Šofera dēls Minhauzens ir piepildīts ar dažādiem faktiem un stāstiem, kas ļauj uzzināt daudz vairāk kā parasti avīžu raksti. Ļoti daudzie citāti, safotografētie dokumenti un tabulas rada uzticamību saturam. Lasītājam nav pašam jāpārbauda sniegtā informācija, meklējot pierādījumus, jo tie jau ir doti.
Lai arī šis tomēr ir pētnieciskā darba rezultāts, manuprāt, Šlesera ģimenes iztirzāšana piedeva tādu dzeltenās žurnālistikas garšu. Uzskatu, ka jebkuram cilvēkam ģimene ir tā, kura jāatstāj neaizskarta. Protams, daudziem lasītājiem tā bija kā medusmaize – lasīt, ka arī bagātajam Šleseram kādreiz ir gājis grūti. Iespējams daudzi tādēļ pat sajūtās iežēlināti. …
