Slimības rezultātā zaudēto iemaņu atjaunošana visbiežāk prasa ilgstošu laika periodu; līdztekus atbilstošu medikamentu lietošanai nepieciešama pareiza slimnieka kopšana, kā arī slimnieka paša vēlme dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Atjaunojošās ārstēšanas sekmes ir cieši saistītas ar mācīšanās procesu, respektīvi, tāpat kā skolā, var gadīties spējīgāki un mazāk spējīgi, aktīvāki un pasīvāki pacienti.
Palīdzēt slimniekam mācīšanās procesā ir medicīniskā personāla un sociāli nozīmīgo personu galvenais uzdevums, taču jāatceras, ka tikai slimnieka paša aktīva dzīves pozīcija, kā arī slimnieka un medicīniskā personāla saskaņota rīcība spēj samazināt līdz minimumam pārciestās slimības sekas.
Kāpēc medicīnas māsai būtu jāpārzina pedagoģija (kā arī psiholoģija)? Atbildi uz šiem jautājumiem saskatīju Ineses Pauderes Medicīniskās aprūpes rokasgrāmatā, nodaļā par vēža slimnieku aprūpi [3].
Zemāk aprakstītie pasākumi it kā neattiecas uz pedagoģiju, tomēr ir vērts ieskatīties rūpīgāk. Piedāvāts tāds kā rīcības ABC:
A – mazināt pacienta uztraukumu: nesteidzināt viņu, ļaut sakārtot savas domas, izjūtas, bailes, ļaut dalīties ar kādu savās izjūtās; palīdzēt mazināt stresu ar iztēles, fantazēšanas palīdzību; pārrunāt ar pacientu un viņa tuviniekiem ārstēšanas pozitīvos aspektus.…
