Republikāniskā demokrātijas izpratne: pamatojums un kritika

Republikāniskā doma nāk no klasiskā Grieķijas un Romas politiskā mantojuma, un ir bieži asociēta ar Ruso „vispārējās gribas” koncepciju. Republikāņi galvenokārt piedāvā radikālu alternatīvu liberālajai individuālisma izpratnei un kā primāri svarīgu kopienā uzsver kopējo labumu. Republikāņi uzsver „pozitīvās brīvības” prioritāti, kas var pakļaut indivīdus un viņu personīgās intereses lielākam visas kopienas labumam, kas ir pilnīgi pretējs ierastajam liberālajam demokrātijas skatījumam. Tāpat republikānisms piedāvā arī institucionālas alternatīvas parlamentārajai demokrātijai.
Republikānisms bija politiska doktrīna, kas atbalstīja ierobežotu valdību, balstītu uz tautas vienprātību, aizsargātu no vairākuma tirānijas.1Republikāniskā demokrātijas uztvere lielākoties ir saistāma ar ASV politisko pieredzi. Arī šodienas Republikāniskā partija ir tā nosaukta pēc iepriekšminētās doktrīnas. Republikāniskās demokrātijas izpratnes principi ir ietverti ASV konstitūcijā.
Republikānisms un republikāniskā demokrātijas uztvere jeb pārstāvnieciskā demokrātija radās jau sen, taču modernais republikānisms radās 17.-18.gadsimtā. Īpaši aktuāls tas kļuva tieši 1780-tajos gados Amerikā līdz ar ASV konstitūcijas radīšanu, kad tika pieņemts tautas suverenitātes princips valsts pārvaldīšanai, ka valdība savu leģitimitāti gūst no tautas, bet tika arī uzstāts, ka pār cilvēkiem ir jāvalda ar pārstāvniecību, kas būtu atbildīga to priekšā. Tas radās kā tiešās demokrātijas noliegums, kur cilvēki paši kopīgi lemtu visus jautājumus. Tā bija revolucionārās ēras dominējošā ideoloģija. 2 Republikānisms apzīmēja režīmu, kurā cilvēki realizētu politiskos likumus ar ievēlētiem pārstāvjiem.…