Iraids gan šķietami par to neko nenojauta un joprojām vēlējās apprecēt Zīru – bija izveidojies īsts mīlas trīsstūris. Taču Kāds, kad pār viņu bija nākusi atklāsme, tā vietā, lai iebilstu pret Zīras un Iraidas plāniem, viņus atbalstīja, jo, par spīti visam – gan viņa pesimismam, gan neveiklajai situācijai, viņš nevēlējās izjaukt citu laimi. Tādējādi Kāds atstāja šo lēmumu Zīrai – viss bija viņas rokās. Lugas beigās, kad Kāds un Iraids aizgāja dzīvē, Zīra pieņēma lēmumu – viņa uzkāra kaklā vīra dāvināto krustiņu. Viņa izlēma par labu savam vīram.
Manuprāt, šie notikumi lugā ir attēloti ļoti spilgti un tieši – ir ticams, ka autors ir bijis aculiecinieks šādiem un līdzīgiem notikumiem trimdas laikā. Lugā ļoti izteiksmīgi atspoguļojas bēgļu problēmas, pārdzīvojumi un arī emocionālais stāvoklis. Arī tēli ir izvēlēti ļoti atbilstoši un padara lugu vēl ticamāku, spraigāku un dzīvīgāku. Paši notikumi un norises lugā liek aizdomāties un paturēt prātā, ka pats galvenais jebkuros apstākļos ir mīlestība, līdzcietība un atbalsts, piederība, spēja saprast un palīdzēt, kā arī zināt patiesību. Kā arī atgādina, ka dzīvības liesma ir sīksta un spītīga – lai arī kā reizēm šķistu, tā nav tik viegli nodzēšama.
…
