„Krētas salu bronzas laikmetā apdzīvoja mīnieši. Tie bija pirmie civilizētie eiropieši, kurus raksturoja augsts dzīves līmenis, materiālā kultūra kopumā.
Krēta, pati lielākā Egejas jūras sala, ir viena no visintresantākajām Grieķijas vietām. 18.gs. vidus p.m.ē. Krēta bija apvienota Knosas dinastija virsvadībā. 16. un 15. gs. p.m.ē. no Knosas pa visu salu stiepās ceļu tīkls, savienodams galvaspilsētu ar pašiem nomaļākajiem nostūriem. Centrā bija valdnieka pils. Šeit saplūda daudzie ienākumi no Krētas un citiem apgabaliem. Knosas pils milzīgajās noliktavās glabājās graudu, eļļas, ieroču, dārglietu krājumi. Informāciju par šīm bagātībām uz māla plāksnītēm uzrakstīja īpaši ierēdņi.
Slavenās Heinriha Šlīmaņa ekspedīcijas uz Troju un Mikēnām XIX gs. beigās beidzot ieviesa skaidrību par šī noslēpumainā laikmeta kultūru. Krass pavērsiens arheoloģisko izrakumu attīstībā līdz ar angļu zinātnieka Artura Evansa ienākšanu Krētā. Evanss, ieguldīdams ekspedīcijā milzu līdzekļus, izdarīja izrakumus Knosā un atklāja lielu daļu Knosas pils. Evanss 1900. gadā atklāja pili, kuras patiesība bija 16 tūkstoši m2. Apkārt pagalmam grupējās neliela izmēra telpas divos vai trijos stāvos. Bet, tā kā nekādu sistēmu plānojumā Evansam atrast neizdevās, pili sāka dēvēt par sarežģītu labirintu.
Neparastas izrādījās arī pils detaļas. Savdabīgas bija kolonnas, kuras apakšējā daļā nevis paplašinājās, bet gan sašaurinājās.
…
