„Aiz nokvēpušas rijas no mana kalna plata, plika grava ielokās lejā. Pavasarī šitā grava pļavai nones auglīga ūdens tādā daudzumā, ka zemākā vieta, pats pļavas vidus, pārvēršas par gaišpelēku dīķi. Vējš pa to īsu laiku dzenā sīkus vilnīšus, tad ūdens sāk plakt, līdz kāds silts rītiņš rāda, ka nakts to pavisam izsmēluse. Garš grīslis žuž dīķa vietā, un varen resni pureni ar biezām pumpām, omulīgi izplētušies, gozējas saulē kā pārtikuši runas vīri ar dzeltenām vestēm pie miestiņa glāzes. ...Bet pār visu šo krāsu spilgtumu ņirb smilgu smalkā sudraba migla un izplēš savus stīvos saulessargus stalti burkšķi un slaiki stobri. …
