Polija-Lietuva bija federāla monarhija-republika, kas tika izveidota 1569. gadā, apvienojot Polijas karalisti un Lietuvas dižkunigaitiju. Tā pastāvēja līdz 1795. gadam.
Vienota valsts radās, kad 1386. gadā tika noslēgtajā personālūnijaa starp abām valstīm. Vienotā valsts bija viena no tā laika lielākajām un varenākajām Eiropas valstīm un vairāk nekā divus gadsimtus atvairīja Vācu ordeņa, mongoļu, krievu, osmaņu un zviedru iebrukumus.1
Livonijas kara (1558-1583) rezultāti izvirzīja apvienoto Polijas un Lietuvas valsti par spēcīgāko Baltijas jūras piekrastē. Tomēr uz jaunu karu Baltijas jūrās valstu starpā nebija ilgi jāgaida. Jau 15.gs.gaitā Polijas –Lietuvas karaļi, stiprinot savu varu, sadūrās ar spēcīgu lielo zemes īpašnieku – magnātu un vietējo kņazu pretestību. Lai sīkie un vidējie muižnieki- šļahta šajā cīņā atbalstītu karali, tai tika dotas visplašākās privilēģijas. Šļahtas nozīmei pieaugot, tajā iekļāvās arī magnāti. Šļahta bija atbrīvota no nodokļiem un klausībām, tai bija tiesības ievēlēt vai nomainīt karali.2
16.gs. karaļi jau bija pilnībā atkarīgi no šļahtas gribas. Neviens karaļa likums nevarēja tikt pieņemts bez apstiprināšanas kārtu sanāksmē – seimā, kur noteicēja bija šļahta. Lielie aristokrāti un šļahta – sīkā bruņniecība neuzskatīja par nepieciešamu valsts politiskajā dzīvē iesaistīt zemākos slāņus. …
