Lasot O. Vācieša dzeju, mans lielākais atradums viennozīmīgi ir viņa dzejas dažādība. Spēja rakstīt daudzos stilos, saglabājot pieklājību. Šeit es pilnībā varu piekrist, ka viņš tika nosaukts par smalkjūtīgo huligānu. Viņš raksta ļoti tieši, vārdi mēdz būt skarbi, bet vienmēr ir ieturētas pieklājības normas, pretēji Čakam.
Citāts: “Nē, es nerunāju par pārcilvēkiem. Tas būtu neglīti, ja Einšteinam
Roku vietā būtu auguši spārni. Un mierīgo acu vietā- prožektori.
Un tomēr par to, ka viņam ir divas rokas, ka viņam ir divas acis, ka
Viņš var pakrist un salauzt roku, ka viņš var kļūt tuvredzīgs,- nākas ciest.”
Šeit Vācietis drusku pasmīn par Einšteinu, bet pieklājīgi, jo viņš neaizvaino viņu.…
