Daudzi domā, ka pirmajos astoņpadsmit dzīves mēnešos bērna garīgās attīstības iekļaušanās vispārīgajās attīstības normās ir tieši atkarīga no viņa iespējām kustēties. Lai attīstītu sākotnējo patstāvību šajā vecumposmā, svarīgi dot bērnam pēc iespējas lielāku kustības brīvību, neierobežojot, bet gan gluži pretēji - atbalstot.
Šajā periodā tiek likts personības pašizjūtas un dzīvotspējīguma pamats (fiziskā un garīgā veselība). Ja bērns to visu nesaņem, viņš kļūst bailīgs, saspringts, neuzticas, ir nedrošs. Kā sekas tam var aktualizēties neirotisms un psihotisms.
Bērna psihiskā attīstība ir sarežģīts un ģenētiski noteikts process, kad labi nobriest augstākās psihiskās funkcijas. To ietekmē vairāki apstākļi – ārējā vide, psihosociālie faktori, bērna vispārējais veselības stāvoklis (Tūbele, & Landra, & Šūmane, & Burčaka, & Laganovska, & Kušnere, & Vīgante, 2013).
Bērns pirmskolas vecumā ir ļoti emocionāls un jūtīgs, viņš visu burtiski pieņem sevī – skaņas, krāsas, formas, sajūtas un izjūtas. Šajā vecumā īpaši jādomā par vidi, cilvēkiem, kas ir bērnam apkārt, lai attīstība noritētu pilnvērtīgi. (Lieģeniece, 1999)…
