-
Edvards Hopers
| Nr. | Chapter | Page. |
| Ievads | 1 | |
| Biogrāfija | 2 | |
| Atainotās tēmas | 4 | |
| Atstātā ietekme mākslā | 5 | |
| Nobeigums | 6 | |
| Atsauces | 7 |
Hopers bija ļoti produktīvs trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados. Šajā laika posmā tapa vieni no viņa nozīmīgākajiem darbiem kā Ņujorkas Filma (1939), Meitenīšu Šovs (1941), Naktspuntni (1942), Viesnīcas Vestibilā (1943), Rīts Pilsētā (1944). Tomēr četrdesmito gadu beigās Hoperu piemeklēja relatīvs stagnācijas periods. Viņš atzina: „Es vēlētos, kaut es varētu vairāk gleznot, bet esmu saslimis ar grāmatām un filmām.” Tomēr piecdesmito un sešdesmito gadu sākumā tapa vēl daži nozīmīgi darbi, piemēram, First Row orķestris (1951), kā arī Rīta Saule un Viesnīca pie dzelzceļa (1952), un Starpbrīdis (1963).…
Edvards Hopers bija izcils amerikāņu gleznotājs un ilustrators. Viņa māksla pēc savas būtības bija vienkārša, bez zemtekstiem un simboliem. Hopers savās gleznās attēloja tipiskas un ikdienišķas amerikāņu dzīves ainas, tomēr viņa darbiem bija raksturīga depresijas un pamestības sajūta. Iespējams, viņam vislabāk ir izdevies parādīt laika posmu, ko amerikāņu vēsturē sauc par „Lielo depresiju”: pustukšas urbānās ainavas, vientuļi, pamesti cilvēki un Amerikas skarbā ainava. Hopers perfekti uztvēra to vientulības sajūtu, kas valdīja cilvēkos tajā brīdī. To visu vēl pastiprināja veids kā mākslinieks gleznoja, paskatoties uz šīm gleznām, radās sajūta, ka mākslinieks ir uzgleznojis apstādinātu kadru no filmas, ainu, kas prasās pēc sižetiskā turpinājuma. Tomēr neviens Hopera darbs neatklāj tā sižetisko jēgu.
