Kā ir teicis Bekers, tas bija Hjū, kurš pirmais esot iedrošinājis Bekeru uzsākt studijas par džeza mūziķiem kā profesionāļu kopu. Šis pētījums Bekeru noveda pie padziļinātas rakstīšanas par narkotiku lietošanu, taču šo darbu viņam nācās atlikt vairāk nekā 10 gadus, līdz tika uzlabots poltiskais klimats ASV. Rezultātā rika izdota grāmata „Autsaideri” („Outsiders”) 1963. gadā, kas bija kritisks darbs deviances socioloģijā un lika pamatu leiblinga teorijā. Tomēr lielākā daļa viņa izpētes bija veltīta citiem socioloģijas laukiem, ieskaitot mākslas socioloģiju, kvalitatīvās metodes, vizuālo socioloģiju, kā arī kompozīcijas teorijai sociālajās zinātnē.
Savā doktora grāda disertācijā Bekers pētīja Čikāgas skolotājus. Bekers savu filozofijas zinātņu doktora grādu ieguva Čikāgas Universitātē Socioloģijā 1951. gadā. Pēc tam viņš pasniedza Socioloģijas Katedrās Ziemeļrietumu Universitātē, Vašingtonas Universitātē un Kalifornijas Universitātē Santa Barbarā
Vispārīgi runājot, viņa darbs atspoguļo dominējošās tematiskās un teorētiskās rūpes tā laika Čikāgas socioloģijā, liekot uzsvaru uz simbolisko interakciju saistītu ar rasi, statusu un varu urbanizētā vidē.
Bekers bija Ērvinga Gofmana laikabiedrs un viņu intereses par pētāmajiem objektiem un rakstības stils bija līdzīgs un atspoguļoja līdzīgu vidi.
Bekers ir plaši pazīstams par viņa skaidro prozu un ir nelokāms vienkāršas rakstības stila piekritējs.
…
