Māra Zālīte ienāca literatūrā 70. gadu sākumā un drīzā laikā kļuva par plašā sabiedrībā iecienītu dzejnieci un dramaturģi, jo viņas daiļradē īpaši saasinātas visai latviešu tautai tik nozīmīgās izdzīvošanas un brīvības, tagadnes un nākotnes uzdevumu problēmas. Paužot savas tautas sāpes, ilgas un cerības, M. Zālīte saista tās ar visai cilvēcei svarīgiem jautājumiem — humānisma, garīgās kultūras nepieciešamību. Viņas darbi, kam dziļš sakņojums folklorā un mītiskajā pasaulē, runā reizē par aktuālo un mūžīgo.
Māra Zālīte sāk publicēties periodiskā 70. gadu sākumā. Viņas literārā darbība izpaužas galvenokārt dzejā un dramaturģijā. Daudz M. Zālīte uzstājusies arī dažādos rakstniekiem un citiem kultūras darbiniekiem veltītos sarīkojumos ar ievadvārdiem un runām, kas pēc satura un mākslinieciskās formas vērtējamas kā esejas.
DZEJA.
Pirmajos divos dzejoļu krājumos «Vakar zaļajā zālē» (1977, aptver no 1970. līdz 1975. gadam sarakstīto) un «Rīt, varbūt» (1979, no 1975. līdz 1978. gadam sarakstītā dzeja) dominējošais vadmotīvs ir dzīves gaitu sākumā tik svarīgie sava "es" meklējumi. Jo, pēc dzejnieces domām, ja cilvēks savu «es» nav atradis, viņš būtībā nemaz nav bijis. Personība veidojas attiecībās ar ārpasauli, tās kodols nav sastindzis, nemainīgs, bet pakļauts nemitīgai dzīves plūsmai un mainās līdzi, tādēļ grūti tverams. Šai procesā cilvēks nedrīkst būt pret sevi vienaldzīgs novērotājs, personība ir jākopj, jau jaunībā jāieliek tās garīgie, tikumiskie pamati. Sev tuvo A. Sveicera domu, ka cilvēces vienīgais progress ir ētiskais progress, M. Zālīte attiecina vispirms uz katru sabiedrības locekli atsevišķi, jo tā taču veidojas no indivīdu kopuma.…
