Nāve tēlota kā kaut kas, atļaušos teikt, skaists, neizpētīts, lai arī cilvēka nav dvēsele paliek, to pierāda rindas: „Es visam pāri. Es jau noziedēju - -„. Pirmajā citāta daļā izpaužas dvēseles turpmākā dzīve pēc nāves, otrajā mirušā bērna stāvoklis. Divas domu ir kā mudinājums lasītājam nepastāties turpināt domu, par dvēseli un tās būtību.
Rezumē: visus trīs dzejoļus caurstrāvo dabas tēli, kas rada harmoniju un cilvēka skaistumu. Notiek izraušanās ārpus ikdienišķā, centrā izvirzot dvēseles nozīmīgumu cilvēka dzīvē. Nemitīgi dominē mūžības jēdziens, kā visa piedzīvotā un nepiedzīvotā sintēze. Netiek runāts par realitātes skarbumu un primitivitāti.
…
