Rīgā ir diezgan daudz bezpajumtnieku, cilvēki, kas likteņa sagadīšanās pēc palikuši bez mājvietas, cilvēki, kuriem nav tuvinieku, un nav arī mājvietas.
Bieži notiek tā, ka cilvēks nonāk, piemēram , slimnīcā, bet kad no slimnīcas iznāk, izrādās, ka ir palicis bez mājvietas, vai arī pretēji, cilvēks ir „kritis” mākleru melīgajos tīklos un pazaudējis savu dzīvokli. Ir arī bezpajumtnieki, kas ir gados jauni, nav tā, ka bezpajumtnieki ir tikai gados veci cilvēki, jo arī gados jauni cilvēki ir manāmi patversmēs.
Bet nav tā, ka visi cilvēki, kas skaitās bezpajumtnieki ir šo statusu ieguvuši tāpēc, ka zaudējuši mājvietas, tāpēc, ka pārdevuši, ieķīlājuši u.c.
Ir arī daudz ir cilvēku, kas skaitās bezpajumtnieki, dzīvo patversmē, bet viņiem ir gan radi, gan ģimene, bet viņi labāk izvēlās dzīvot kaut kur, bet tikai ne ar saviem radiem. Vairākumam šo cilvēku labāk patīk neko nedarīt sevis labā, un līdz ar to, neko nedarot viņi agri vai vēlu nonāk tur pat kur visi citi bezpajumtnieki, savu iztiku atrod mēslainē, un mājvietu zem tilta, patversmēs vai arī pamestās dārza mājiņās, māju pagrabos, ziemā pat kāpņu telpās.
Bet pat uz patversmi šie cilvēki negrib iet, jo patversmēs neļauj palikt tik ilgi cik viņi vēlētos, jo agri no rīta visiem ir jāiet savās gaitās, jau no agra rīta. …
