Šajā referātā es apskatīšu kā stoiķi un epikūrieši saprot un skaidro nāvi, bet tagad kā jau ievadā došu īsu ieskatu šajās abās filosofiskajās skolās.
Sengrieķu filosofs Epikūrs (342/341 – 271/270 pr. Kr.) dzimis grieķu kolonijā Samosas salā, ir Dēmokrita sekotāja Nausifana skolnieks. 311./310. gadā viņš māca filosofiju Mitilēnā un Lampsakā, bet 306.gadā ierodas Atēnās, kur nopērk sev dārzu un nodibina jaunu filosofisko skolu – epikūrieši jeb dārza filosofu skola.
Stoisko virzienu sengrieķu domāšanā ievada Zēnons no Kitijas, kas aptuveni 310.g.pr. Kr. (tai pašā laikā, kad mācīja Epikūrs) Atēnās nodibina savu skolu greznā, kolonnām un Polignota gleznām rotātā galerijā „Raibā kolonāde“ (stoa poikilē). Kopš tā laika Zēnona piekritējus iesauca par stoiķiem.
Gan Epikūrisms, gan stoicisms ir hellēnisma laikmeta filosofikās skolas. Epikūrisma skolas mācība galvenokārt tiek vērsta uz baudu, kas cilvēkam ir vairāk piemērota nekā ciešanas – bauda ir laimīgas dzīves sākums un beigas. Tāpēc katra bauda pati par sevi ir laba, bet katras ciešanas – ļaunums.
Stoicisms kā filosofijas novirziens atspoguļo tā laika vergturu sabiedrības dziļās sociāli politiskās, ekonomiskās un garīgās pretrunas.…
