-
Eseja par filosofu intervijām
Cilvēkiem ir vajadzīga izaugsme, bet šeit ir pretruna starp vēlmi augt un neatjaunojamo materiālo resursu ierobežotību. Bet šiem resursiem taču var atrast aizstājēju, tāpēc izaugsmi nevajag ierobežot. Frenkels nav tik kategorisks valsts pārvaldē kā Kornai, bet stingri saprot, ka feodālisms nav tas labākais saimniekošanas veids kā tas ir bijis ASV. Un saka, ka ekonomistiem ir jāizjūt gandarījums, jo viņiem ir liela ietekme uz centra bankām, pat finanšu ministrijām, no viņiem it kā ir labums, vismaz pieprasījums patiešām ir. Valstij jāzina kāda ir ārēja aizņēmuma robeža, kādu nodokli palielināt, kad rodas lielas izmaksas, nevis emitēt naudu un padomus citos jautājumos, ko var dot tikai ekonomisti. Un tirdzniecība nekur nav brīva kā var likties, tāpēc valstij arī to vajag pareizi kontrolēt, bet tā tiešām dot labumu abām pusēm.
Ekonomisti kaut arī pēta un apgūst ekonomiku, bet 100% nav zinātnieki, viņu prognozes vienmēr būs sajaukumā ar pašu personību – uzskatiem, stereotipiem, intuīciju, tomēr valdībai ir vajadzīgi viņu padomi, profesionālu skats no malas, un jo vairāk skaidru to skatu un viedokļu , jo derīgāk tas būs un skaidru realitāti sniegs kā tajā mītā, kad 5 aklie labi varēs aprakstīt ziloni, ja tikai sadarbosies kopā un dzirdēs viens otru.
…
Eseja par intervijām Es izvēlējos pārskatīt un analizēt divas sarunas, kuras vadīja Arnis Rītups 2014 gadā un viena no tām ir ar ungāru ekonomistu Jānošu Kornai, ko vienā teikumā nosauca “Ekonomists ir dīvains dzīvnieks”, otra saucās “Meklējot tur, kur gaišāks”, ar Hārvarda Universitātes makroekonomistu Džefriju Frenkelu. Šajās sarunās bija izskatīti ari vairāki līdzīgi jautājumi, kurus no intervējamo skatupunkta es aprakstīšu zemāk.
