Georgs Zimmels (1858. -1918.) Georg Simmel

Sabiedrības pamats ir indivīdu savstarpēja mijiedarbība. To izsauc dažādas tieksmes un noteikti mērķi. Erotiskie instinkti, lietišķas intereses, reliģiski impulsi, spēle un daudzi citi motīvi rosina cilvēkus vērst savu darbību uz citiem. Darbība var notikt: dēļ, ar un pret citiem. Savstarpēju iedarbību rezultātā veidojas vienība, ko sauc par sabiedrību. Jebkurā sabiedrībā var nodalīt formu un saturu. Saturu veido gluži tas pats, kas ir individuāls (tieksmes, intereses, mērķi utt.) un kas izraisa iedarbību uz citiem. Šis saturs pats par sevi nav sociāls. Bads, mīlestība, darbs, reliģiozitāte, tehnika, prāta darbības rezultāti kā tādi nav sociāli, ja tie ir nepastarpināti. Tas viss kļūst sociāls tad un tiktāl, ciktāl izraisa savstarpēju iedarbību un indivīdu izolētu eksistēšanu pārvērš noteiktās kopīgas pastāvēšanas formās. Sabiedrība var realizēties dažādās formās un šīs formas var atrauties no tās dzīves, kas šīs formas rada.
Sabiedrība, tāpat kā nauda, visu laiku ir kustībā, apritē, tāpēc to nevar uzlūkot un pieņemt kā dotu un pabeigtu, un Zimmelam būtiskākais jautājums ir „Kā ir iespējama sabiedrība?” Sabiedrībai, atšķirībā no dabas nav patstāvīgas substances, kuras uztvērumi saprātam pēc tam būtu tikai jāsakārto. Indivīdi ir gan sabiedrības matērija, gan arī sapratnes principu likumdevēji, un sapratne kā indivīdu apziņa vienlaikus gan formē, gan arī formējas un veidojas kā indivīdu savstarpējie uztvērumi, papildinājumi, novērtējumi, korelācijas. Indivīds kā fragments nav sabiedriskais veselais, to veido arī Cita skats kā papildinājums, kā indivīda sociāli nozīmīga daļa. Bet sabiedrība nav tikai sociālā esamība, tā ir dzīves forma un to veido arī indivīda nesabiedriskotā daļa, ko apliecina tādi esamības tipi kā svešais, ienaidnieks, noziedznieks, nabagais u.c. Cilvēku esamību sabiedrībā Zimmels precīzi nosaucis ne par sabiedrisko esamību, bet par esamību ar sabiedrību. …