Ja kāds man tuvs cilvēks (puisis) pasaka, lai gaidu kaut kad nākotnē ciemos, tad es viņu gaidīšu un neiešu iepazīties ar citiem. Reizēm liekas, ka tā ir slikta īpašība, jo tu tikai sēdi un gaidi, neizej cilvēkos, mazāk kontaktējies ar citiem, kamēr otrs cilvēks klīst pa pasauli un izbauda to. Bet tā arī ir laba īpašība, jo tu pierādi citiem, ka esi uzticams cilvēks.
Lasot lugas beigas, bija sajūta, ka Pērs Gints beidzot ir sapratis un nožēlo savu rīcību, jo atgriežas pie Solveigas. Pie sievietes, kura viņu tik uzticigi gaidīja. Solveiga piedeva Pēram Gintam. Manuprāt viņa tā rīkojās, jo ļoti mīlēja šo vīrieti. Ja cilvēks kādu ļoti mīl, tad būs spējīgs kaut ko tādu piedod, lai kā arī simpātija būtu nogrēkojusies. Bet dzīvē tā notiek. Solveiga ar Pēru Gintu bija kopā ilgi un laimīgi.…
