Demokrātiskais elitisms

Kopējais labums ietver visas atbildes uz jautājumiem tādā veidā, ka katrs sociālais fakts var būt skaidri noteikts kā „labs” vai „slikts”. Kopēja griba pēc Šumpētera ir visu saprātīgo cilvēku griba, kas ir līdzīga kopējam labuma vai labklājībai vai laimei. Katrs sabiedrības loceklis, apzinādamies mērķi, saprot, kas ir labs un slikts, līdz ar to katrs atbildīgi piedalās agrākā veicināšanā un cīnīšanā ar neseno, līdz arto visi sabiedrības locekļi kopā kontrolē publiskās lietas. Taču pastāvot problēmai tāda sabiedrībā, kurā pastāv darba sadalīšana, cilvēki nevar sadarboties ļoti bieži ar citiem pilsoņiem par katra lēmuma pieņemšanu, līdz ar to ir neieciešama pilsoņu līdzdalība par nozīmīgu lēmumu pieņemšanu, piemēram, referendumos, bet pārējos jautājumu risināšanu deleģēt izvēlētai sapulcei, kas pārstāvēs pilsoņus nevis likumīgi, bet gan vēlēs, pārstāves elektorāta gribu.
Taču pastāv arī dažas problēmas ar kopējo labumu, kas pierāda to, ak tie nav pietiekami demokrātijas izpratnei. Pirmkārt, dažādiem indivīdiem vai indivīdu grupām ir ‘dažādi priekšstati par kopējo labumu, tas ir izskaidrojams ar to, ka cilvēku vērtības nosaka priekšstatu par to, kādai sabiedrībai un pasaulei ir jābūt, taču šīs vērtības ir neloģiskas, rezultātā var panākt principu saskaņošanu ar kompromisu tikai dažos gadījumos. Otrkārt, kaut gan arī sabiedrībai tika noteikta kopējais labums, ar kuras definīciju piekritīs visi, taču tas nevarēs nodrošināt ar vienādi skaidrām atbildēm individuālos gadījumos. Treškārt, tiek atzīts, ka kamēr pastāv kopējais labums, pēc kura katrs indivīds tiecas un kad katra indivīda griba tiek iekļauta vispārējā gribā, nav iespējams sasniegt dabisko vispārējo gribu Utilitārs svarīguma centrs no vienas puses pavieno individuālās vēlmes, no citas puses – piešķir ētisko cieņu, ko pieprasa demokrātiskā ticība, kas sastāv ne tikai no cilvēku gribas pieprasījuma, bet gan atspoguļo dabisko gribas mērķi, ko sankcionē uitlitārias cēlonis.…