Vienlaikus ar kapitālisma attīstību Latvijā 19. gs. 60. un 70. gados veidojās latviešu nācija, tas ir, tauta ar kopīgi apdzīvotu teritoriju, kopīgu saimniecisko dzīvi, kultūru, tradīcijām un valodu. Veidojoties latviešu nācijai, modās tautas nacionālā pašapziņa. Latvieši apzinājās sevi kā vienotu tautu, kurai ir sava vēsture, sava kultūra, sava tēvzeme.
Latviešu nacionālā literatūra, t. i. , tāda, kas atspoguļo tautas patieso dzīvi, pauž tautas noskaņojumus un nākotnes cerības, sāk rasties tikai 19. gs. 50. gados, kad sāk veidoties latviešu buržuāziskā nācija. Latviešu buržuāzijas sākumi meklējami jau 18. gs. beigās Rīgā, kur daļai latviešu amatnieku izdodas iegūt zināmu turību.
Pēc dzimtbūšanas atcelšanas aizvien vairāk latviešu kļuva turīgi, spēja iegūt izglītību. Turīgi latvieši radās arī Latvijas laukos. Te valdošā bija latviešu valoda. Līdz ar to turīgie latvieši laukos negribēja pārvācoties. Daudzi turīgie latvieši sāk sūtīt savus bērnus augstākās skolās; iegūt izglītību dažreiz laimējas arī vienam otram trūcīgu vecāku bērnam. Tā rodas pirmā latviešu inteliģence. …
